Vecāki jau no paša sākuma pateica ko domā par manām kāzām ar Armenu, bet es domāju, ka tas ir tikai sākumā. Bet nekā, uz ielas pat izlikās mūs neredzam
Es stāvēju pie plīts, vērojot, kā dēli darbojas ar plastilīnu pie galda. Timurs veidoja kaut ko līdzīgu tankam, Arsen — dinozauru. Mazulīte Liana gulēja ratiņos pie loga, un dzīvoklī valdīja tik tāds miers un klusums, ka telefona zvans to pārtrauca. Jā vārdi nav latviešu, tā vīrs gribēja.
— Anna, tā ir mamma, — balss bija sausa, darījuma tonī. — Svētdien būs ģimenes pusdienas. Atbrauc uz trijiem.
Es noslaucīju rokas dvielī, sajūtot, kā kaut kas manī savilkās.
— Mamm, vai varam mēs visi? Puikas tik ļoti grib pie jums, visu laiku jautā…
Pauze. Gara, auksta pauze.
— Nāc viena.
— Bet, mamma…
— Es teicu, Anna. Izvēlies pati.
Timurs pacēla galvu no sava traktoriņa, skatoties uz mani ar lielajām zilajām acīm.
— Mamm, tā ir vecmāmiņa? Mēs brauksim pie viņas?
Mamma dzirdēja. Es to sapratu pēc tā, kā mainījās viņas elpa klausulē.
— Ko cilvēki padomās? Vai tu vispār saproti, cik man ir kauns?
Viņa nolika klausuli. Es turpināju turēt telefonu pie auss, kaut gan tur jau bija tikai īsie signāli. Arsens pavilka mani aiz piedurknes.
— Nu ko, mamm? Brauksim?
— Nē, saulīt. Vecmāmiņa ir aizņemta.
Aiz loga kāds smējās — kaimiņu bērni rotaļu laukumā. Šūpoles čīkstēja monotoni un neatlaidīgi, un šī skaņa it kā urbās deniņos.
Armens ienāca ar maisiņiem no veikala, nolika tos uz galda un uzreiz paskatījās uz mani.
— Kas atkal, Anna?
— Nekas. Viss labi.
Viņš klusējot apķēra mani ap pleciem. Es pieliecos, ieelpojot viņa džempera smaržu — nedaudz pikantu, mājīgu. Timurs un Arsen turpināja veidot, bet es ar malas redzēju, kā viņi apmainās skatieniem. Atkal nesanāca. Atkal šī siena.
Vakarā Armens sēdēja uz dīvāna ar klēpjdatoru, bet es jutu viņa skatienu uz sevis.
— Anna, pietiek, — viņš sacīja klusi.
— Es neko.
— Viņi nekad nepieņems mani un viņus abus. Vai tu to saproti?
Es apsēdos tupus, rokās saspiezdama plastilīna dinozauru.
— Viņi ir mani vecāki, Armen. Mēs vienmēr bijām draudzīga ģimene. Līdz…
— Līdz tu apprecēji mani, — viņš pabeidza. — Mēs esam tava ģimene. Bet viņi… viņi tagad ir vienkārši sveši cilvēki ar kopīgu uzvārdu.
Es neatbildēju. Nākamajā dienā Timurs pie brokastīm pajautāja:
— Mamm, bet kad mēs iesim pie vecmāmiņas? Vika teica, ka vecmāmiņa viņus veda uz kino. Un uz zooloģisko. Bet mūs kad vedīs?
Vika — manas jaunākās māsas meita. Septiņi gadi, cirtas, gaišas acis. Vecāki viņu dievina.
— Drīz, Tim. Vienkārši vecmāmiņa tagad ir aizņemta.
— Bet kāpēc ar Viku viņa nav aizņemta?
Arsen arī uz mani skatījās, gaidot atbildi. Es pagriezos pret plīti, izliekoties, ka pārbaudu putru. Ko es viņiem teikšu? Tāpēc, ka tumši mati un tētis — armēnis?
— Tim, nu mēdz būt dažādi apstākļi. Sapratīsi, kad paaugsies.
Armens stāvēja virtuves durvīs un skatījās uz mani, un viņa acīs bija tādas … pat nezinu kā to nosaukt, ka es novērsu skatienu. Sestdien es devos ar bērniem uz parku. Vienkārši pastaigāt, ieelpot gaisu. Puikas skrēja pa priekšu, Lianu es nēsāju slingā. Laiks bija skaidrs, silts, smaržoja pēc tikko nopļautas zāles un ceptiem riekstiņiem no kioska.
Pie karuseļiem es ieraudzīju viņus…
Mammu, tēti, māsu ar Viku, brāli Andri ar viņa dēliem. Visi kopā, skaļi, priecīgi. Mamma turēja Viku aiz rokas, kaut ko viņai stāstīja, un meitene smējās. Tētis nes uz pleciem. Māsa viņus fotografēja. Ideāls ģimenes attēls. Es palēnināju soli. Timurs un Arsen aizskrēja pie šūpolēm, kas bija blakus karuseļiem. Mamma pacēla galvu, ieraudzīja mani. Uz sekundi mūsu skatieni sastapās.
Viņa pagriezās prom. Vienkārši pagriezās, it kā es te vispār nebūtu.
— Vecmāmiņ! — iesaucās Timurs, pamājot ar roku.
Mamma izlikās nedzirdam. Tētis arī nepagriezās.
— Iesim, saku!
Es aizgāju pie viņiem, paņēmu abus aiz rokām. Mamma joprojām stāvēja ar muguru pret mani. Lūk, mana ģimene. Lūk, ko es tik ilgi centos saglabāt.
— Mamm, — klusi jautāja Timurs, kad mēs attālinājāmies, — vecmāmiņa mūs neredzēja?
— Redzēja, Tim.
— Tad kāpēc viņa nepienāca?
— Vecmāmiņa… viņa tagad slikti redz.
Arsen klusēja, bet pēc viņa sejas sapratu — viņš man neticēja. Mēs devāmies uz parka izeju. Aiz muguras čīkstēja šūpoles. Gaisā smaržoja saldā vate un popkorns, skanēja bērnu smiekli, un tas viss pēkšņi šķita tik svešs, it kā es būtu nokļuvusi paralēlā pasaulē. Naktī es nevarēju aizmigt. Gulēju, skatīdamās griestos. Liana šņāca gultiņā. Blakus istabā grozījās puikas — vai nu viņas arī nevarēja aizmigt, vai bija sapņi.
Es paņēmu telefonu, ilgi skatījos mammas numuru kontaktos. Tad piezvanīju. Signāli. Ilgi, monotoni signāli.
— Halo, — mamma atbildēja bez intonācijas.
— Mamm, tā esmu es. Man vajag ar tevi parunāt.
— Šādā laikā? Anna, jau ir vienpadsmit.
— Zinu, bet… mamm, kāpēc tu šodien pat nepateici mums sveiki?
Klusums. Tad nopūta.
— Anna, mēs to jau apspriedām. Es negribu, lai mani redz kopā ar. Tu taču saproti, kādi te ir cilvēki. Ko viņi padomās?
— Ko viņi padomās?
— Tu pati izvēlējies, par ko precēties. Tu pati izvēlējies tagad dzīvo ar to.
— Mamm, ko tu runā?
— Un vairs man nezvani lai parunātu tieši par to.
— Mamm…
— Mamm, lūdzu…
Viņa nolika klausuli.
Armens pamodās, apsēdās man blakus.
— Atkal viņiem zvanīji?
Es pamāju.
— Anna, mana mīļā, — viņš apķēra mani, piespieda sev klāt. — Tu taču dzirdi, ko viņi saka? Tu taču saproti, ka viņi nekad nemainīsies?
Varbūt viņam ir taisnība? Varbūt pietiek? Bet es nevarēju. Nevarēju vienkārši tā ņemt un atteikties. Pēc trim dienām mamma atkal piezvanīja.
— Anna, vecmāmiņa sestdien rīko jubileju. Nāc uz četriem.
Es klusēju, nezinādama, ko teikt.
— Anna, tu mani dzirdi?
— Dzirdu, mamma. Bet pārējie?
— Nāc viena. Cik reizes man tev to atkārtot?
— Mam, es nevaru tā.
— Lai tavs vīrs paliek ar viņiem. Vai arī nenāc nemaz.
Es paskatījos uz Armenu. Viņš stāvēja virtuves durvīs.
— Mam, es padomāšu.
— Domā ātrāk. Un vēl, Anna, — balss kļuva stingrāka, — es negribu, lai tu staigā pa ielu pie mūsu mājas. Kaimiņi redz, jautā. Man neērti skaidrot.
— Skaidrot ko?
Viņa atslēdzās. Es apsēdos uz krēsla.
— Ko viņa teica? — jautāja Armens.
— To pašu, ko vienmēr.
Viņš apsēdās blakus, paņēma manas rokas savās.
— Anna, paklausies mani. Viņi ir izdarījuši savu izvēli. Tagad ir laiks izvēlēties tev.
— Kādu izvēli?
— Vai nu tu turpini pie viņiem iet viena, atstājot mūs aiz sliekšņa. Vai arī tu izvēlies mūs — savu īsto ģimeni.
Es paskatījos uz viņu. Uz viņa tumšajām acīm, nogurušo seju, sirmo pavedienu pie deniņiem. Šis cilvēks mani mīlēja bez nosacījumiem. Mīlēja mūs. Strādāja, palīdzēja, nekad mani nepārmeta. Un ko darīju es? Skrēju pakaļ ilūzijai par “iepriekšējo ģimeni”, kuras vairs nebija.
— Es nezinu, Armen. Nezinu, ko darīt.
Viņš nopūtās, noskūpstīja mani pierē.
— Es vēl pagaidīšu. Bet tas nebūs mūžīgi.
Sestdien es tomēr aizgāju pie vecmāmiņas. Viena
Armens klusēja, kad es gatavojos. Zēni jautāja, kāpēc viņus neņem līdzi. Kad iegāju vecmāmiņas dzīvoklī, tur jau sēdēja visi — mamma, tētis, Jūlija ar Viku, Andris ar sievu un bērniem. Uz galda stāvēja pīrāgi, tēja, konfektes. Visi smaidīja, runāja, smējās.
— Ā, Anna atnākusi, — sacīja Andris, nepieceļoties no dīvāna.
Mamma pamāja ar galvu, norādīja uz brīvo krēslu stūrī. Vecmāmiņa sēdēja krēslā pie loga, turēja Viku, uz ceļiem.
— Vecmāmiņ, skaties, kādu zīmējumu es tev uzzīmēju! — čivināja Vika.
— Ak tu mana malacīte! — vecmāmiņa skūpstīja viņai vaigus.
Es apsēdos uz krēsla, jūtoties kā sveša. Jūlija lēja tēju, dalīja pīrāgus. Man viņa nolika krūzi klusējot, bez smaida.
— Nu, kā tev klājas, Anna? — mamma jautāja, un viņas balsī nebija ne kripatiņas siltuma.
— Normāli. Liana aug, zēni iet bērnudārzā.
— Tas labi.
Vairāk viņa neko nejautāja. Neko. Bet par Viku runāja visu vakaru.Es sēdēju un klusēju. Iekšā viss savilkās ciešā mezglā. Kāpēc es te esmu? Kāpēc atnācu? Kad gatavojos iet prom, vecmāmiņa mani uzrunāja no krēsla:
— Anna!
Es apgriezos.
— Jā, vecmāmiņ?
Viņa skatījās uz mani ar aukstu skatienu.
— Nekad šeit neved viņus. Dzirdi? Nekad.
Es stāvēju, nespējot izdvest ne vārda. Mamma pagriezās pie loga. Tētis ierakās avīzē. Jūlija un Andris apmainījās skatieniem, un tajos bija kaut kas līdzīgs gandarījumam. Es izgāju no dzīvokļa. Mājās Armens mani sagaidīja durvīs. Paskatījās man sejā un klusējot apskāva. Viņš glāstīja manu muguru un neko neteica.
Vakarā es sēdēju virtuvē un skatījos pa logu. Armens uzvārīja tēju, nolika krūzi man priekšā.
— Anna, tu tagad saproti?
Es pamāju ar galvu.
— Saprotu.
— Un ko tu darīsi?
Es ilgi klusēju. Tad paņēmu telefonu, sastādīju mammas numuru. Viņa neatbildēja uzreiz.
— Anna? Kas noticis?
— Jā, mamma. Noticis. Es gribu tev ko pateikt.
— Saki.
Es dziļi ievilku elpu.
— Es vairs nenākšu pie jums bez vīra un bērniem. Mēs esam ģimene. Visi kopā. Vai nu tu pieņem mūs visus, vai arī nepieņem nevienu.
Pauze. Gara, smaga pauze.
— Tu nopietni?
— Jā.
— Labi.
Es noliku klausuli. Manī bija arī kaut kas jauns — dīvains, bet līdzīgs brīvībai. Armens apskāva mani ap pleciem.
— Es lepojos ar tevi.
Pēc dažām dienām mēs mājās sarīkojām mazu svētkus. Tāpat vien, bez iemesla. Armens izcepa pīrāgu, zēni uzzīmēja plakātus, es nopirku balonus. Liana smējās, kad brāļi viņu pacēla augšā. Mēs spēlējām paslēpes, būvējām cietoksni no spilveniem, ēdām pīrāgu ar rokām.
— Mam, vai mēs vēl tā darīsim? — jautāja Arsens.
— Protams. Svētkus rīkosim katru nedēļu.
— Un vecmāmiņa atnāks?
Es paskatījos uz viņu un pasmaidīju — mierīgi
— Nē, mīļumiņ. Neatnāks. Bet mums ir tētis, es, jūs visi. Un ar to pietiek.
Viņš pamāja un aizskrēja tālāk spēlēties. Vakarā es izvilku vecu vāzi, ko reiz zēni bija izdekorējuši ar zīmējumiem. Zīmējums mazliet nolobījies, bet vāze joprojām laba. Es ieliku tajā svaigus ziedus — košas, dzeltenas krizantēmas. Tās smaržoja pēc rudens un kaut kā jauna, neizpētīta.
Armens apskāva mani no muguras, nolieca zodu uz pleca.
— Skaisti.
— Jā. Skaisti.
Naktī es šķirstīju vecās fotogrāfijas. Atradu bildi, kur man ir apmēram pieci gadi, es sēžu mammai klēpī, un viņa smaida. Ilgi skatījos uz šo fotogrāfiju. Tad uzmanīgi noliku to atpakaļ kastē un aizvēru vāku.
— Atā, mammu, — es pačukstēju. — Paldies par to, ka biji. Bet tagad es pati iemācīšu saviem bērniem būt mīlētiem.
Es piegāju pie Lianas gultiņas, apklāju segu. Maziņā čučēja, sagriezusi dūrītes. Blakus istabā čabinājās zēni. Armens jau gulēja. Es apgūlos blakus viņam, aizvēru acis un pirmo reizi daudzu mēnešu laikā mierīgi aizmigu. Šūpoles manos sapņos vairs nečīkstēja.
